Avīzes redakcija 2010./2011.
Galvenā redaktore: Justīne Buža
Redaktore: Ieva Ģērmane
Žurnālisti:
Eva Kauliņa
Līva Lārmane
Baiba Bērziņa
Arnolds Policāns
2010./2011.gada II semestrī mūsu komandai pievienojās: Ričards Rihards Bringa, Elvis Elstiņš, Ilmārs Pētersons, Klāvs Bērziņš, Justs Morītis, Lāsma Harkina un Elīna Bondare
Koordinatore: Ingrīda Tārauda
Iz vēstures
Pirmais numurs iznāca 1995. gadā 23. oktobrī.Pirmās avīzes veidotāji:
Liene Bērziņa
Marika Logina
Anna Kārkliņa
Evija Ābelīte
Nosaukumu "STARPBRĪDIS" izdomāja Kristīne Krastiņa /8. kl.,1995. gadā/
Vēlāk par avīzes "STARPBRĪDIS" galvenajiem redaktoriem kļūst:
Mārtiņš Dzenis
Inita Dziļuma
Sindija Agare
Līga Ģērmane
Sanda Apsīte
Ilze Dandena
Aija Riepniece
Agita Antonoviča
Inese Jurka
Vēlāk izveido literāro pielikumu "ELPA". Tas sāk iznākt 1998. gada novembrī un tiek veltīts Tautas dzejnieka Ojāra Vācieša 60 gadu jubilejai. Tajā tiek publicēti skolēnu jaunrades darbi. No 2004. gada janvāra tiek izveidots jauns literārais pielikums "Starp sliekšņiem un jumtiem."
Arī avīzes nosaukums tiek nomainīts /ņemts vērā tas, ka Latvijā eksistē ļoti daudzas skolu avīzes ar nosuakumu "Starpbrīdis"/ - tagad tas ir "Express 3.70" /nosaukuma autors - žurnālists Artis Riepnieks/.
Avīzes tēmas:
problēmraksti
intervijas ar populāriem cilvēkiem (G.Kalniņš, L.Reiniks, R.Reinika, M.Naumova, E.Veidemane, E.Pāvuls, "Cosmos", I. Rībena, "Tranzīts", J. Straume, I. Brūvere, "Sestā Jūdze", G. Veits, M. Feldbergs u.c)
intervijas ar skolēniem, skolotājiem
skolas notikumi
joki
literārais pielikums "Starp sliekšņiem un jumtiem"
speclapas
konkursi (dzejas lasījumi, literārās pēcpusdienas, atjautības konkursi u.c )
Skolas avīzes redakcija katru gadu rīko vērienīgu pasākumu - jubilejas ballīti. Katru gadu ballītei ir cita tematika.
Avīzes darba koordinatore jau desmit gadus ir Ingrīda Tārauda.
2008.gadā Latvijas skolu avīžu festivālā skolas avīze "Express 3.70" ieguva Labākās Latvijas skolu avīzes 2008 titulu.
Tā domā bijušie Galvenie Redaktori
INESE JURKA
Atceros, kad biju vēl maza knīpa - pirmo reizi iestājos skolas avīzītē. Tad redaktore vēl bija Ilze Dandena un viņai piepalīdzēja Andris Kļavs. Pirmo lielo avīzes pasākumu kā šodien atceros. Bija jāierodas garās kleitās, un sirds, pirms ienākšanas skolas zālē, dauzījās kā negudra. Kad visi jaunie un vecie žurnālisti bija sasēdināti goda vietās, katru izsauca visas zāles priekšā. Tas man bija ļoti liels gods - jutos kā īsta žurnāliste. Redaktores amatā, manuprāt, grūtākie pienākumi bija sasaukt visu komandu kopā, jo vienmēr visi pārējie darbinieki cītīgi veica savus pienākumus un nebija satiekami. Darbu dalīšana bija patīkams pienākums, jo vajadzēja ar jaunu sparu ķerties klāt jauniem pienākumiem. No lielā darbu saraksta bija iespējams izvēlēties sev tīkamākos. Piemēram, man patika mazās aptaujas, tā bija mana sirdslieta. Bet ja tā nopietni paskatās, tad, laikam jau, diez ko aktīva kā redaktore neesmu bijusi. Vēl atceros, kā tapa pirmais video par godu skolas avīzītei. Tad es nebiju vēl redaktore, bet tikai žurnāliste. Mans pienākums bija notēlot Zuhru - dāmu, kas runāja caur puķēm (šajā gadījumā - caur zariem). Tekstu iestudējām jau pirms tam. Vislabākā bija publikas reakcija - es zālē sen nebiju nevienā pasākumā tādu klusumu dzirdējusi, visi bija saspicējuši ausis, skatījās un klausījās, jo pirms tam neviens video vēl nebija uzņemts un rādīts kādā no skolas pasākumiem. Tas tik bija jaunums!
ILZE DANDENA
Hei, hei, sveiciens!
Kā jau katru gadu, arī šogad esmu painformēta par avīzītes jubileju. Detaļas, jāatzīst, gan nezinu – par tematiku un tā - bet tas šajā gadījumā nav svarīgākais… Svarīgāk ir atgādināt tos traki interesantos laikus, kad mēs, PLATĪNA sastāvs (Ilze D., Ieva G., Agnese B., Artis R., Andris K., Santa P. Edmunds V. + brāļi Muskuļi, un aktīvisti no citām klasēm) sk.Ingrīdas vadībā darbojāmies skolā, krievu valodas klasē, datorklasē, pagasta teritorijā, un pat visā Latvijā, lai izdotu „Express”-3,70 /starp citu, nosaukums no Arta R. nācis/.
Gāja mums tiešām raibi – ar kārtīgu darbu, maziem kašķīšiem (kā jau visos kolektīvos), pasākumu organizēšanu, jubileju svinēšanu kafejnīcā „OMA”, avīzes ballītēm, gariem vakariem, reizēm pat naktīm, kopā ar spociņiem datorklasē (no kuriem īpaši baiļojās Andris), un vēl, un vēl, un vēl. Grūti jau tā pāris vārdos aprakstīt, atmiņu daudz…
Visvislabāk par mūsu gaitām vēsta kāda puķaina klade, kura glabājas pie sk.Ingrīdas – atceros, ka tieši šajā kladē tika rakstītas izjūtas, prieki un bēdas, sajūsma un vilšanās. Tur ir viss – katrs mūsu kopīgais baļļuks, un īpaši svarīgās, nopietnās sapulces. Tev, lasītāj, ja interesē, jāņem mežrozīšu tēja, kāds speķpīrāgrausis un jādodas uz krievu valodas kabinetu, domāju, nenožēlosi.
Ar mudinājumu beigšu šo mazo rakstiņu un sūtīšu sirsnīgus sveicienus avīžniekiem jubilejā!
Lai izdodas, kolēģi :), jums viss iecerētais!
Lai nekad nepietrūkst materiālu, ko apkopot un aprakstīt!
Ilze
11.10.2009
P.S. Tā kā pēdējā laikā šad tad esmu viesojusies skolas avīzītes mājas lapā, tad gribētu atgādināt, ka viena ļooooti jauka avīzes lapa uztapa arī PLATĪNA laikā, iekš Zelta skudras konkursa Andris K. un Artis R. iznesa visu smagumu tehniskajā ziņā, bet saturiskajā palīdzējām mēs visi. Ar šo es gribu teikt, ka sk.Ingrīda ir malacis cīnoties ar šo visu – zinu, nav viegli, bet izdodas! Un mēs, vecie, labie, novērtējam:).
SINDIJA AGARE
Tas tiešām mums visiem, kas toreiz veidoja šo avīzīti, patiesībā arī bija brīdis starp - starp bērnību un pieaugušo dzīvi. Ja salīdzinām, tad šķiet, ka Jūs (tagadējie avīzes veidotāji) jau esat iekšā pieaugušo ekspresī. Katrā ziņā Jūs esat pieaugušāki, nekā mēs tolaik bijām. Laikam jau tāpat kā visa mūsdienu jaunā paaudze. Mēs centāmies vairs nebūt bērni un paši domājām, ka esam jau gana pieauguši, bet tomēr reizēm rakstījām nedaudz neveikli, nedaudz bērnišķīgi un skatījāmies uz lietām daudz vienkāršāk nekā tagad. Ja godīgi, tad man šķiet, ka skolas avīzītei pat nedaudz piestāv vienkāršība un bērnišķība. Tai nav jāpretendē uz nacionālā laikraksta titulu. Galvenais skolas avīzītes mērķis, manuprāt, ir būt interesantai - interesantai tās lasītājiem, kas galvenokārt ir skolēni, turklāt ļoti dažāda vecuma skolēni ar ļoti dažādām interesēm.
Mēs tolaik rakstījām par mūsu ikdienu un svētkiem, smējāmies par anekdotēm, lasījām un paši rakstījām dzeju. Jā, Gaujiena laikam nav iedomājama bez Ojāra Vācieša un skolas avīzīte bez dzejas. Tolaik mums bija literārais pielikums "Elpa", kurā savu pirmo publicitāti varēja gūt jebkurš lielais vai mazais dzejdaris.
"Starpbrīža" laiks bija daudziem interesantiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem pilns laiks. Atceros, kā reiz ļoti lielā steigā likām kopā avīzīti, jo skolā bija ieradušies citu Alūksnes rajona skolu direktori un mācību pārziņi. Gribējām uzdāvināt katram pa avīzītes numuram, turklāt, ja nemaldos, tad tas bija īpašs svētku numurs. Izdrukājām avīzīti vienā eksemplārā, lai pārlasītu, izlabotu kļūdas un varētu izdrukāt jau īsto eksemplāru, ko tālāk pavairot. Skaisti izlabojām visas kļūdas un... kļūdainā eksemplāra vietā saplēsām pareizo. Pilnā pārliecībā par sava darba kvalitāti sakopējām ļoti daudz eksemplāru un uzdāvinājām citu skolu direktoriem un mācību pārziņiem. Bet tikai pēc tam pamanījām, ka esam pavairojuši nepareizo - kļūdaino avīzītes eksemplāru. Tagad to atceros ar vieglu smaidu, bet toreiz man bija milzīgi liels kauns. Bet galu galā - kam gan negadās, vai ne? Bez šādiem pārpratumiem dzīve būtu daudz garlaicīgāka.
Tas bija jauks laiks. Un es ceru, ka šā brīža avīzītes veidotājiem tas ir tikpat interesants un vērtīgs, kā tas reiz bija mums. Lai Jums izdodas noturēt un iepriecināt savus galvenos kritiķus un dzinējspēku - savus lasītājus (sākot no paša mazākā līdz pat vislielākajam un bargākajam)!
Mēs tolaik rakstījām par mūsu ikdienu un svētkiem, smējāmies par anekdotēm, lasījām un paši rakstījām dzeju. Jā, Gaujiena laikam nav iedomājama bez Ojāra Vācieša un skolas avīzīte bez dzejas. Tolaik mums bija literārais pielikums "Elpa", kurā savu pirmo publicitāti varēja gūt jebkurš lielais vai mazais dzejdaris.
"Starpbrīža" laiks bija daudziem interesantiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem pilns laiks. Atceros, kā reiz ļoti lielā steigā likām kopā avīzīti, jo skolā bija ieradušies citu Alūksnes rajona skolu direktori un mācību pārziņi. Gribējām uzdāvināt katram pa avīzītes numuram, turklāt, ja nemaldos, tad tas bija īpašs svētku numurs. Izdrukājām avīzīti vienā eksemplārā, lai pārlasītu, izlabotu kļūdas un varētu izdrukāt jau īsto eksemplāru, ko tālāk pavairot. Skaisti izlabojām visas kļūdas un... kļūdainā eksemplāra vietā saplēsām pareizo. Pilnā pārliecībā par sava darba kvalitāti sakopējām ļoti daudz eksemplāru un uzdāvinājām citu skolu direktoriem un mācību pārziņiem. Bet tikai pēc tam pamanījām, ka esam pavairojuši nepareizo - kļūdaino avīzītes eksemplāru. Tagad to atceros ar vieglu smaidu, bet toreiz man bija milzīgi liels kauns. Bet galu galā - kam gan negadās, vai ne? Bez šādiem pārpratumiem dzīve būtu daudz garlaicīgāka.
Tas bija jauks laiks. Un es ceru, ka šā brīža avīzītes veidotājiem tas ir tikpat interesants un vērtīgs, kā tas reiz bija mums. Lai Jums izdodas noturēt un iepriecināt savus galvenos kritiķus un dzinējspēku - savus lasītājus (sākot no paša mazākā līdz pat vislielākajam un bargākajam)!
AGITA ANTONOVIČA
Ir pagājis nu jau nedaudz vairāk kā gads kopš esmu beigusi Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolu un savas gaitas skolas avīzītē „Express 3.70”. Vēl tagad atceros - ar kādām „ugunskristībām” tiku uzņemta skolas avīzītes sastāvā – kopā ar Aiju Riepnieci bijām Rīgā uz vienu no komerczinību konkursiem „Esi līderis”, kad mēs abas devāmies intervēt grupu „Gain Fast”, kas uzstājās konkursa starplaikos. Toreiz, nezinot, ka skolotāja Ingrīda Tērauda ir iecerējusi mani iesaistīt avīzītē, devos Aijai palīgā intervēt šo grupu, un vienā acumirklī biju jaunā reportiere. Nepagāja daudz laika, kad no reportieres nonācu galvenās redaktores amatā. Ir gājis visādi, ir bijuši gan brīži, kad rakstam nespēju uzrakstīt ne rindiņu, gan tādi emocionālie pacēlumi, ka raksti veidojās ne no kā. Kā arī nemitīgā dzīšanās pakaļ reportieriem, lai dabūtu rakstus. Reizēm mani ieraugot, jau daži slinkākie reportieri mēģināji paslēpties vai izdomāt dažādas atrunas, lai rakstus nodotu citā reizē :D!
Kādi ir bijuši plusi un mīnusi darbojoties avīzītē? Viens no plusiem ir interesantie „Express 3.70” rīkotie dzimšanas dienas pasākumi. Pati piedalījos divos dzimšanas dienas pasākumos. Katrs avīzītes dzimšanas dienas pasākums ir ar kaut ko īpašs un ir viens no gada apmeklētākajiem skolēnu pasākumiem. Pats lielākais sasniegums ir tas, ka 2008. gadā „Express 3.70” tika atzīta par Latvijā labāko skolu avīzīti. Dubults prieks ir par to, ka tas notika tad, kad es biju galvenā redaktore (gribējās palielīties:) ).
Mīnusi? Laikam jau mazais reportieru skaits, skolēni ir pārāk pasīvi. Arī tad, kad biju galvenās redaktores amatā gan no skolotājām, gan no skolēniem nācās dzirdēt frāzes, ka avīzītē nav ko lasīt un ka tā sāk līdzināties „dzeltenajai presei „. Bet tiklīdz tika lūgts padoms, kā uzlabot avīzītes saturu vai iesaistīties avīzītē kā reportieriem, tā šie lielie kritizētāji izlikās, ka uz viņiem tas neattiecas. Žēl, ka visi ir tikai labi kritizētāji, bet to, kas reāli kaut ko dara - ir maz.
Ir palikušas tikai labas atmiņas par pavadīto laiku „Express 3.70”. Ceru, ka gaišu galvu, kas darbosies avīzītē, būs arvien vairāk un avīzīte darbosies vēl daudzus, daudzus gadus!"
Par skolu
Gaujienas vidusskolu svinīgi atklāja 1922. gada 3. septembrī. Latvijas Izglītības ministrija to uzņēma subsidējamo skaitā, t. i., maksāja skolotājiem algas, bet viss inventārs, mācību līdzekļi, apkurināšana un telpu remonts palika pagasta valdes un pašas skolas ziņā. Mācības uzsāka pirmie 60 skolēni sešu pieredzes bagātu skolotāju un direktora Aleksandra Bārdas vadībā. Skolā mācīja: latviešu valodu un literatūru, vācu, angļu, franču, krievu un latīņu valodas, psiholoģiju, mājturību, ticības mācību - ētiku, ķīmiju, matemātiku, fiziku, vēsturi, dziedāšanu un vingrošanu. Skolēni valkāja formas tērpu. Bija jāmaksā skolas nauda 120 lati gadā. 1925. gadā notika pirmais izlaidums. Deviņu absolventu stādītie ozoli skolas priekšā zaļo vēl tagad. No 1925. līdz 1940. gadam skolas direktors bija Jānis Osītis (pēc 1905. gada bija emigrācijā ASV līdz 1922. gadam). Viņš beidzis Valparaiso universitāti Indianā (ASV) pedagoģijas, matemātikas un fizikas specialitātē. Jānis Osītis bija zināšanām bagāta personība, zināja četras svešvalodas, labi izprata jauniešu psiholoģiju, skolēnu sarīkojumos lasīja lekcijas par zinātni, filozofiju un psiholoģiju. Tā laika skolēni labi atceras skolotāju un mākslinieku Jūliju Krastiņu. Viņš mācīja mākslas vēsturi, zīmēšanu, rokdarbus. Skolā tika rīkotas skolotāju un skolēnu gleznu izstādes. Piecus gadus par latviešu valodas skolotāju strādāja Augusts Baltpurviņš. Matemātiku mācīja skolotājs J. Belarogs, latīņu valodu - J. Račevskis, dabas zinības, ģeogrāfiju, ķīmiju un kosmogrāfiju - skolotāja Marta Račevska. Reliģijas un ētikas stundas mācīja mācītājs J. Janelsītis, iepazīstināja ar ētiku, garīgumu cilvēku attiecībās, raksturīgāko baznīcas vēsturē. Skolā bieži notika kora un orķestra koncerti dziedāšanas skolotāja Kārļa Mora vadībā. Skolas muzikālajai dzīvei sekoja komponists Jāzeps Vītols. Skolā darbojās skauti un gaidas, "Cerība" - atturības pulciņš, literatūras, dabas zinību, ķīmijas u. c. pulciņi, Mazpulku organizāciju vadīja skolotājs Jānis Račevskis. 1932. gada 30. oktobrī skola svinīgi atzīmēja 10 gadu jubileju svētku viesis bija arī izglītības ministrs Atis Ķeniņš. Ministrs savā runā paziņoja, ka pēc iestāšanās universitātē Gaujienas ģimnāzija ir otrajā vietā pēc izturēto pārbaudījumu skaita. Ar Izglītības ministrijas atļauju Gaujienas vidusskolu ar 1932. gada 30. oktobrī pārdēvēja par Gaujienas ģimnāziju, piešķirot tai humanitārā tipa tiesības. Jau no tās pastāvēšanas sākuma skolai bija savas tradīcijas. Ziemassvētku un Lieldienu dievkalpojumos piedalījās visa skolas saime, svinīgi skolā tika atzīmēts 18. novembris, Žetonu vakars, Pēdējā zvana diena, vēl Pavasara spodrības nedēļa, Meža dienas u. c. pasākumi. Katru gadu skolā piedalījās Cēsu Skolnieku rotas karoga svētkos (ik gadu šo karogu saņēma glabāšanā kāda no Ziemeļvidzemes vidusskolām).
Uz sākumu
40.-50. gadi.
Četrdesmitie līdz piecdesmitie gadi
Vissāpīgākie gadi skolas vēsturē ir 40. gadi, kas sabalsojās ar mūsu tautas likteņgaitu. Pēc okupācijas tika sagrauta visa Latvijas dzīves kārtība, arī skolu dzīve. Tāpat kā citur, arī Gaujienas vidusskolā vairs nemācīja Latvijas vēsturi, ticības mācību - ētiku, loģiku, psiholoģiju un latīņu valodu. Samazināja stundu skaitu latviešu valodā, literatūrā un svešvalodās, bet palielināja stundu skaitu krievu valodā. Likvidēja mazpulku organizāciju, skautu, gaidu, atturības pulciņu "Cerība" un citus pulciņus. Direktors J. Osītis bija spiests atstāt Gaujienu. No 1940. gada līdz 1944. gadam par skolas direktoru bija J. Vēliņš, viņs bija korekts, taktisks, bet ļoti stingrs un prasīgs. 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju no Gaujienas vidusskolas izsūtīja 5 skolēnus. Drūmi bija kara gadi, vācu okupācijas laiks, kad fašisti nežēlīgi izrēķinājās ar mierīgajiem iedzīvotājiem, skolā nebija mācību grāmatu, burtnīcu, rakstāmpiederumu. Smags bija 1944. gada pavasaris, kad jau februārī daļu no skolas telpām pārņēma vācu štābs. Martā skolu slēdza. Ar lielām grūtībām izdevās skolu sakārtot un atsākt mācības 1944. gada oktobrī. No 1944.-1946. gadam skolu vadīja Fricis Šetlers, bet no 1946. - 1948. gadam skolu vadīja Sanolis Podziņš. Kara un pēckara laikā skolā mācījās Daina Avotiņa , Gunārs Selga un Visvaldis Lāms. Gaujienas vidusskolas absolvents ir O. Vācietis. Viņš te mācījās no 1948. - 1952. gadam. Jau skolas laikā izpaudās viņa dzejnieka talants. Savus skolas gadus O. Vācietis vēlāk attēloja grāmatā "Tās dienas acīm." Masu deportācija Latvijā smagi skāra arī Gaujienas vidusskolu. 1949. gadā no skolas uz Sibīriju izsūtīja 24 skolēnus, no darba vēlāk atbrīvoja 8 skolotājus. Tas skolā izraisīja traģisku situāciju, jo skolēni un skolotāji smagi pārdzīvoja savu biedru zaudējumu. Darbs skolā turpinājās, stingri ievērojot visus "sarkanos" norādījumus no augšas. Dzīve turpinājās, arī pašdarbība un tikšanās ar rakstniekiem un izciliem sportistiem. No 1948. - 1957. gadam par skolas direktoru strādāja J. Lūsis. Viņa laikā atsākās teātra izrāžu sagatavošana. Ik gadus iestudēja vairākcēlienu lugas un dažādas koncertprogrammas skolotāju B. Skares un V. Evana vadībā. Laika posmā no 1957. - 1961. gadam skolas direktors bija Agris Saliņš. Skolā strādāja 22 - 24 skolotāji, mācījās 260 - 270 skolēni. Direktora vadībā mērķtiecīgāks kļuva audzināšanas darbs. No jauna skolā ieviesa estētiskās audzināšanas stundas, nostiprinājās stundu materiālā bāze, tika labiekārtots internāts un organizēta internātskola.
Uz sākumu
60. - 70. gadi
Sešdesmitie līdz septiņdesmitie gadi
No 1961. - 1963. gadam par skolas direktoru strādāja Arnis Medisons. Skolā strādāja 21 - 23 skolotāji, mācījās 250 - 260 skolēni. Direktors centās skolēnu un skolotāju kolektīvu tuvināt mākslai. Sadarbībā ar skolotājiem organizēja tikšanās ar dzejniekiem, rakstniekiem - G. Selgu, M. Meisleru, V. Grenkovu un L. Vāczemnieku u. c. 1962. gadā notika gleznu izstāde un tikšanās ar gleznotāju A. Zviedri un mākslas zinātnieku A. Pujātu, kuri stāstīja par savu gleznu tapšanu un analizēja skolēnu zīmējumus. 1962. gada vasarā tika atzīmēta Gaujienas vidusskolas 40. gadadiena. 1961. gadā direktors A. Medisons sadarbībā ar skolotājiem Martu un Jāni Račevskiem u. c. veica pasākumus, lai organizētu komponista Jāzepa Vītola piemiņas muzeja iekārtošanu "Anniņās." No 1963. gada līdz 1982. gadam skolas direktore bija Velga Meldere. Viņa visā sava darba mūžā sajuta lielu atbildību gan par skolotāju, gan skolēnu kolektīvu un centās Gaujienas pagasta kultūras dzīvi darīt skaistāku un bagātāku, organizējot dažādus pasākumus, vadot deju kolektīvus skolā un pagastā, dziedot korī. Skolā strādāja 22 - 24 skolotāji, mācījās 260 - 290 skolēni. Šajos gados uzmanība tika veltīta mācību procesa uzlabošanai. 1973. / 1974. mācību gadā skolas materiālā bāze un inventārs bija nodrošināts tā, ka Gaujienas skola, bija otrā rajonā, kas pārgāja uz kabinetu sistēmu. No jauna iekārtoja 16 kabinetus. Gaujienas vidusskolai ir senas darbaudzināšanas tradīcijas. Skolēnu darbauzināšanā daudz paveica skolotāji Marta un Jānis Račevski dārzkopībā un zirgkopībā, H. Grāvis un A. Dandens traktormācībā, L. Avena un E. Veinberga dārziņu un dekoratīvo augu un stādu audzēšanā. No 1965. - 1967. gadam J. Barkovska vadībā tika uzbūvēts skolas sporta laukums. Šajā laikā tika pārbūvēta 75 m2 siltumnīca E. Kalniņa vadībā. Turpinājās iepriekšējos gados aizsāktais estētiskais audzināšanas darbs. Tika organizētas tikšanās ar rakstniekiem un dzejniekiem - O. Vācieti, G. Selgu, L. Kalmāru, A. Gobu u. c. 1952. gadā iesāktā novadpētniecības darba rezūltātā 1968. gadā skolotāja H. Grāvja vadībā atklāja novadpētniecības muzeju, kur 23 gadu pastāvēšanas laikā (1968. - 1991.) apmeklējuši 32890 iedzīvotāji no Latvijas un ārzemēm. Tomēr šī laika stagnācijas elpa ienāca arī skolas mācību darbā. Sevišķi apgrūtināja prasība visiem skolēniem būt sekmīgiem. Skolotāji ne vienmēr skolēna zināšanas varēja vērtēt saskaņā ar savu sirdsapziņu un panākt pozitīvu savu pūliņu rezūltātu. Praksē ienāca "bezizmēra" trijnieks - dažkārt nepadarītā vērtējums ar "apmierinošu". Pionieru un komjaunatnes darbs skolā bija formāls un uzspiests. Pēc rīkojumiem no "augšas" skolēni tika iesaistīti pionieru un komjaunatnes organizācijās, kaut gan daudzi vecāki un arī paši skolēni to nevēlējās. Daudzi skolā paveiktie darbi nepelnīti tika perakstīti pionieru un komjauniešu veikumam.
Uz sākumu
80. - 90. gadi
Astoņdesmitie līdz deviņdesmitie gadi
No 1982. līdz 1991. gadam skolas direktore bija Vizma Zīle, skolā 24 - 28 skolotāji, 260 - 270 skolēni. 1984. gadā vidusskolu nosauca dzejnieka skolas absolventa Ojāra Vācieša vārdā. 1985. gada 30. novembrī sākās jauna tradīcija - Ojāra Vācieša dzejas diena. 1986. gadā Ojāra Vācieša dzejas dienā pie skolas atklāja tēlnieces Gaidas Grunderbergas kalto pieminekli O. Vācietim. Tautas atmodas gars ienācis arī skolā. Atkal svētkos plīvo sarkanbaltsarkanais karogs, skolotāji un skolēni piedalījās akcijās "Baltijas ceļš" un tautas manifestācijās Rīgā 1990. gada 18. novembrī un 1991. gada 13. janvārī. Skolā notikušas nodarbības par Latvijas Republikas simboliku, par skautu organizāciju, atkal tiek svinēti tautai nozīmīgi svētki. Kristietības pamatus tiem 1. - 4.klases skolniekiem, kuri vēlas, māca skolotāja Aija Palmbaha. Pašlaik skolā tiek veidota garīgās literatūras bibliotēka. Turpinās darbaudzināšana -traktorapmācību un lopkopību tagad apgūs tie skolēni, kuri nodomājuši kļūt par zemniekiem. 1991. /92. m. g. skolā strādā 31 skolotājs, no kuriem 10 ir šīs skolas kādreizējie absolventi. No 1991. gada novembra skolu vada direktore Ieva Zariņa. Visu darba mūžu skolā nostrādājuši aizsaulē aizgājušie skolotāji Marta un Jānis Račevski. Tāpat visu darba mūžu skolā nostrādājuši un vēl joprojām palīdz pensionāri Velga Meldere (12 gadus bija mācību pārzine un 19 gadus direktore), Aleksis Bisenieks, Ilga Zupa, Harijs Grāvis, Edīte Tomiņa, Austra Plomipu, Jānis Barkovskis, Lilita Avena, Vera Pavlovska, Ranta Timofejeva, Janīna Višķere, Edīte Veinberga, Lūcija Kapača, Vizma Zīle, Andrejs Puļļa. Gaujienas vidusskolu ir beiguši 1393 absolventi. Ar zelta un sudraba medaļām skolu beidza Dzidra Karlovska (1947), Viesturs Kamzolis, Ēvalds Liepiņš (1948), Jānis Bērziņš, Jānis Berģis (1950), Gunārs Grāvis (1952), Aldis Lauzis (1957), Ilze Kalve, Marika Salmiņa (1991). Skolas absolventu vidū ir daudz lauksaimniecības darbinieku, medicīnas darbinieku, skolotāju, augstskolu pasniedzēju, zinātnieku un citu profesiju darbinieku. Vairāki Gaujienas vidusskolas absolventi tagad strādā Latvijas Republikas Valsts varas orgānos. Andris Apinītis ir LR AP deputāts - lauksaimniecības uzņēmumu privatizācijas komisijas priekšsēdētājs, Gaidis Zeibots- LR valdības galvenais speciālists rūpniecības jautājumos, Ēvalds Vēciņš - Latvijas bankas prezidenta konsultants, Aldis Čirkste- Ilzenes pagasta Tautas deputātu padomes valdes priekšsēdētājs, Aivars Nātre - Gaujienas fonda direktors. Daudzi mūsu absolventi dzīvo ārzemēs. Ēvalds Lejiņš no Kanādas un Vilis Paeglis no ASV skolai uz jubileju atsūtījuši daudz vērīgu grāmatu latviešu un angļu valodā. 1936. gada absolvents Jānis Zariņš ASV uzrakstījis Gaujienas ģimnāzijas 50 gadu jubilejai 1972. gadā veltītu grāmatu "Skaistais ģimnāzijas laiks". Gaujienietis Valdis Pētersons no Kanādas skolai atveda un uzdāvināja sarkanbaltsarkano karogu. Gaujienas vidusskolu nodibināja Latvijas Republikas pirmajos pastāvēšanas gados, un tagad svinēsim tās 70. gadadienu laikā, kad tauta no jauna atguvusi brīvību un mostas patiesai demokrātijai.
Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolas direktori 1922. g. - 2009. g.
1922. - 1925. g. Aleksandrs Bārda
1925. - 1940. g. Jānis Osītis
1940. - 1944. g. Jānis Vēliņš
1944. - 1945. g. Vera Ketnere
1945. - 1946. g. Fricis Šetners
1946. - 1948. g. Sandis Podziņš
1948. - 1957. g. Jānis Lūsis
1957. - 1961. g. Agris Saliņš
1961. - 1963. g. Arnis Madisons
1963. - 1982. g. Velga Meldere
1982. - 1991. g. Vizma Zīle
no 1991. g. Ieva Zariņa
Skolas karogs
"No tevis, tāpat kā no bērnības savas,
Mēs nevaram aiziet nekad!"
Pāri Gaujai vējš atnes dziesmu, kurā skan šie Gaujas dēla Tautas dzejnieka O. Vācieša vārdi. Vārdi, kas veltīti Gaujienas vidusskolai, reiz iemūžināti pelēki sirmā akmenī, tagad no jauna piedzimuši skolas karogā. Piedzimuši, lai dzīvotu līdz ar šo karogu, ar skolu, kuras gaišais siluets iemūžināts zaļajā zīdā. Zaļā krāsa apzīmē cerību, tā ir plaukstošo pumpuru, augt un ziedēt gribošo asnu krāsa. Cerības sevis apliecinājumam, ticība savam darbam un pastāvēšanai, kas elpo ģimnāzijas karogā. Tas ir mīlestības un dzīves skaistuma punkts mums visiem. Atskats uz noieto - uz 82 gaismas gadiem, jo nav nekā lielāka un svētāka par gara gaismas izauklētu patiesību - es biju, esmu un būšu.
Skolas logo
