SKOLAS AVĪZĪTES LITERĀRAIS PIELIKUMS
2010./2011.
Ilzes Valtiņas dzejoļi, 2011.gada maijs
Maldi
Ak šie mani sapņi
Sapinās un satinās
Kā lai tagad ārā tiek?
Es sapinos tīklos,
Kas bija savīti pļavā
Es satinos maldos
Kuri ņēma mani savā varā
Nelaida vaļā
Saucu tevi bet tevis nebija
Lūdzu Dievu
Bet tas atbildēja:
Nemaldini sevi
Esi kā brīva dūja
Es atlaidu maldus
Un pacēlos debesīs
Biju tik brīva
Kā balta dūja
Debessjumā
***
Mans ceļš uz mājām
Ir miglā tīts
Mans ceļš uz mājām
Iet cauri Gaujas pļavām
Caur zāli pielijušo
Un puķu vainagiem košiem
Šis ceļš uz mājām
Ir tik brīnumains un straujš
Kā mana Gauja
Strauji kūstošā pavasarī
Ja pazaudēšu ceļu
Kas ved uz mājām
Es jautāšu priedēm staltām
Kuru skujas mirdz saules rietā
Vedīs pa ceļu pareizo
Uz mājām uz vienīgajām
Kitijas Ceriņas dzejoļi 2011.gada aprīlis
Es atgriezīšos...
Es atgriezīšos klusi un
mierīgi, kā rīta migla,
Kad debesis jums kļūs
Tik baltas un tuvas, kāda
reiz biju es
Es atgriezīšos kā laiks
nākot lēniem, vienmērīgiem
soļiem tad, kad vējš
šūpos neredzamus kokus
Es atgriezīšos kā vēsa ēna
vakaros, kad ābelēm būs
pilnas rokas samta piciņu
Es atgriezīšos kā gājputni
mājās, kad zvaigznes
būs izdzisušas
Es atgriezīšos kā veļi
bezvēja naktīs, kad zemes
rēgi slies trepes pret
debesīm un augšā rāpsies
Es atgriezīšos kā viegli
caurspīdīgi mākoņi to dara
tad, kad nosirmos bērzu birzis
Es atgriezīšos kā kādreiz
Kad būsiet pamiruši gaidās...
***
Žilbinoši zvēro saulriets
Šovakar un ūdeņi
Rāmā plūdumā viz miglājā
Bet eglēs žēli gaudo vēji
Jo zilas egļu ēnas
Stiepj tiem pretī nosalušus pirkstus
Bet es ilgi tajā visā
Noraudzījos no malas
Līdz sāku celt žogu
Ap savu pagalmu
Lai veļi šai naktī
Neaizklīst par tālu no manis
Bet šie aizmaldījās
Pa gaisu
Kitijas Ceriņas dzejoļi
***
Gurst migla laukos
Un staigā ilgas pār mākoņiem
Šajā bezvēja naktī
Vakarblāzmai es pāri veros
Un tulkoju mēnessgaismas
Rakstus sniegā
Un vēroju ēnu rotaļas
Kas iekustina manas domas gausās
Vakarblāzma un mēness
Saplūduši viegli iesarkanā
Gaismā bet man ir
laiks projām doties
***
Maigos zīda pavedienos
Brīvi vēji šaudās
Tie paceļas līdz bezgalībai
Un lejā skrien
Tie smejas gaismas līksmē
Un vakarblāzmai pāri veras
Tikai migla glaužas ap mežu
Un izklājas laukos vālu vāliem
Un nebēg
Zeltains jauns mēness apspīd
Šo nakts fantāziju. Bet es!
..Tie bija vēji kam nedomājot
Pretī gāju un apmaldījos
Mākoņaizā starp ilgām.
Tie bija vēji kas apdzēsa
Manu sāpju sveci.
***
Kad vējš svilpo gar ausīm
Un kā raiba josla
Vijas man varavīksne pāri
Es raugos apvārsnī
Un redzu uzdzirkstam
Savu mazo cilvēcisko sāpi
Piesietu zelta pavedienā
Un mirdzam cauri
Ellīgajām dzīves liesmām
Kuras manu sākumu pārvērš pelnos
Kuri līst pāri manām atmiņām
Kas kavējas sveču gaismās
Nodziest robežas
Un noņemu es savus spārnus
No pleciem un paslēpju
Sev aiz muguras lai dzīve neatņem
Vēl joprojām paliekot īstenībā
Kur varu turpināt
Pārvietot mākoņus
Just un reizēm arī pazust
Un iegrimt savos sapņos
Kuri mani spēj apņemt
Un pārveidot kā to spēj vējš
Ilzes Valtiņas dzejoļi
Rīts
Es atveru acis
Un redzu rītu
Tik baltu un varenu
Un ar ziemas pieskārienu
Ik katra bērza zariņš
Zaigojas sarmas tērpā
Ik katra egle un priede
No kupenām līksma
Katra mākoņa maliņa
Tiek apzeltīta
Un katrā loga rūtī
Pa leduspuķei zied
Debesis un saule
Pēc dzīves skrējiena ilga
Es apsēžos pie galda
Un domāju
Par ievziediem
Kas aiz loga vējā
Palēnām savus ziedus zemei atdod
Pavasara pieskāriens
Silts un mitrs
Ir šai rītā
..agrs pavasars
No ziemas skarbuma
Savā ziedu plaukumā
Pirmā strauta spirgtumā
Putni? kur jūs?
Lai kalns šķir ceļu
Tev pavasar
Lai siltie vēji
Laiž putnu barus
Ar pavasara pieskārienu
Līgas Sabules dzejoļi
dziesma ir reibinoša
kā pavasaris kas atnāk vienreiz gadā
dziesma ir vilinoša
kā aizliegtais auglis kuru gribas dabūt bet nevar
dziesma ir bezgalīga
kā ceļš kas ved tālu un tam nav gala
dziesma ir skaista
kā saulriets vakarā kas lēnām izzūd
dziesma ir skaista
kā upe kas plūst un kurai nav gala
dziesma ir lipīga
kā lācim medus pods
dziesma ir...
kā bezdibenis
kurā var krist un krist
un nenokrist
tas ir kā bezgalīgs ceļš
kas nekad nebeidzas
bet tikai turpinās
Upe
Tā upe šalc
Tā upe krāc
Tā upe dzeļ
Tā ir strauja
Tā ir asa
Tā ir nepakļāvīga
Tā ir mūsu upe
Tā ir likteņupe
Tā ir mūsu sargs
Tā ir mūsu Gauja
Rudens
Nāk rudens
Norauj koku lapas
Aizlidina vējam līdzi
Vējš izstaigā visu
Izposta visu
Noraujot
Neatstājot
Rudens paņem sev
2009./2010.
Kristīnes dzeja
2009-08-05 18:41
Kristīne Ozoliņa - skolas jaunā autore, R.Antones Literārās prēmijas laureāte 2008, dzejas lasījumu dalībniece O.Vācieša muzejā Rīgā šā gada janvārī.
***
Tu mani atradi Pazudušu un neaizsargātu,
Tādu,
Kā pirmo sniegpārsliņu dubļos,
Tādu -
Pavisam vienu
Un savādāku.
Tu mani atradi
Tur augšā,
Sēžam uz mākoņmalas,
Ar spārniem
Uz muguras
Un zvaigzni
Plaukstās.
Tu mani atradi,
Ar sapņaini zilo acu skatienu
Sev piesēji
Un vaļā nelaidi,
Nevajag arī,
Jo gribu te palikt
Mūžīgi..
Manas domas un izjūtas
vārdos neaprakstāmas
Savādākas nekā vakar
Stiprākas
Un pilnīgākas
Varbūt tāpēc,
ka saule šodien dzeltenāka
un zāle zaļāka
Varbūt tāpēc,
ka naktī zvaigžņu debesīs bija vairāk
Un kāda no tām-
mūsējā
***
Cerību ielā skan smiekli,
Cerību ielā snieg sniegsUn ir silti.
Un uz tās pašas ielas,
Kur cerības mājo,
Stāvi tu -
Es tevi redzu,
Tu smaidi.
***
Tas mazliet atgādina ainu filmā -
Kur kļavu lapām nobirusi taka,Bariem lido putni,
Visam pāri paceļos es -
Tāda viegla, viegla -
Un dzīvi izdzīvoju kopā ar taureņiem,
Peldos rītausmā,
Bet gulēt eju tad,
Kad debesis sārtojas
Košākas par vissārtākajām rozēm.
***
Mēs esam pārāk dažādi,
Lai skatītos vienā virzienā.Tas viss liekas tik svešādi,
Tas nav tā kā pasakā.
Kā tu nesaproti,
Ka tu dari man pāri? -
Sakot šos vārdus -
Aizej, ja vari!
Mēs nedzīvojam,
Mēs spēlējam spēles.
Mēs aizmirstam,
Ka jāuzmanās no uguns mēles.
Vairs nekad mēs nebūsim viens vesels,
Jo tu esi tas, no kā jābaidās.
Man kļūst slikti no sāpju dvesmas,
Ne jau man jāmainās.
Kristīne 2009/2010
2010-05-26 23:21
***
Tukša lappuse
piepildās ar vārdiem.
Es rakstu ar zīmuli,
ne tāpēc, ka baidos pieļaut kļūdas,
nē, to man tāpat būs daudz.
Bet tāpēc, ka pelēkā krāsa
man patīk vairāk.
Un es rakstu par neko.
Par to, ka nespīd saule
un skaļi līst lietus.
Par to, cik pasaule tomēr ir maza.
Un es rakstu par neko.
Par to, kā uz kāpnēm
dzirdami soļi.
Par to, kā nočīkst durvis.
(tās čīkstēs arī tad, kad manis te nebūs)
Kāds ienāk istabā
un skatās man acīs.
Bet es rakstu par neko.
***
Pa peļķēm lēkāt
Un aizmirst bēdas.
Smieties
Un sadziedēt rētas.
Zvaigznes skaitīt
Un pieglaust tev vaigu.
Smieties
Un apturēt laiku.
Taureņus ķert
Un izdzīvot dzīvi.
Smieties un
Justies tik brīvi.
***
Uz pelēkas ielas
pelēki cilvēki
Klusi paiet viens otram garām,
skatu no zemes nepaceļot.
Pelēkie cilvēki dodas mājās
un katrs savu pelēko dzīvi dzīvo.
Tikai viens no pelēkajiem cilvēkiem
pelēkā pasaulē laimīgs.
Iemīlējies.
***
Lietus smaržo savādāk nekā saule.
Labāk.
Tik labi, ka gribas palikt ārā,
Kamēr beigs līt.
Un pat vēl ilgāk.
Pēc tam mājas priekšā lēkāt pa peļķēm.
(tā, lai visi redz)
Un sagaidīt varavīksni.
Skatīties, skatīties, skatīties.
***
Es uzrakstu tekstu
Bet nenospiežu "sūtīt".
Gandrīz vai pārliecināta esmu,
Ka tu nesaprastu būtību.
Tu pasmietos klusi.
Un ziņu izmestu.
Tam noteikti būtu savi plusi,
Un es tev nepārmestu.
Tu vēl aizvien uzskatītu mani par prastu
Un noraidošs būtu tūlīt.
Tāpēc es uzrakstu tekstu,
Bet nenospiežu "sūtīt".
***
Kaut kur klusi skan ģitāras stīgas,
Un kāds kādu tālumā sauc.
Kāds vairs negrib apslāpēt ilgas
Un kā vilks, kad pilnmēness, kauc.
Tikai atbildes nav
Un diez vai kad būs.
Tas vilciens aizgājis jau.
Pat stacijā negaida mūs.
***
Manas domas un izjūtas
vārdos neaprakstāmas.
Savādākas, nekā vakar.
Stiprākas un pilnīgākas.
Varbūt tāpēc, ka
saule šodien dzeltenāka
un zāle zaļāka.
Varbūt tāpēc, ka
naktī zvaigžņu debesīs bija vairāk.
Un kāda no tām -
mūsējā.
***
Pārāk trauslas atmiņas
un izjūtas tāpat.
Pārāk dārga draudzība
bija vēl šonakt.
Bet kas būs rīt?
Vai sirds vēl sāpēs?
Vai ar tavu sirdi
vienā ritmā sitīsies?
Pārāk trauslas atmiņas
un izjūtas tāpat.
Šī dārgā, dārgā draudzība
Vēl sirdī būs šonakt.
2010-05-26 22:55
2010-05-27 23:40
Tukša lappuse
piepildās ar vārdiem.
Es rakstu ar zīmuli,
ne tāpēc, ka baidos pieļaut kļūdas,
nē, to man tāpat būs daudz.
Bet tāpēc, ka pelēkā krāsa
man patīk vairāk.
Un es rakstu par neko.
Par to, ka nespīd saule
un skaļi līst lietus.
Par to, cik pasaule tomēr ir maza.
Un es rakstu par neko.
Par to, kā uz kāpnēm
dzirdami soļi.
Par to, kā nočīkst durvis.
(tās čīkstēs arī tad, kad manis te nebūs)
Kāds ienāk istabā
un skatās man acīs.
Bet es rakstu par neko.
***
Pa peļķēm lēkāt
Un aizmirst bēdas.
Smieties
Un sadziedēt rētas.
Zvaigznes skaitīt
Un pieglaust tev vaigu.
Smieties
Un apturēt laiku.
Taureņus ķert
Un izdzīvot dzīvi.
Smieties un
Justies tik brīvi.
***
Uz pelēkas ielas
pelēki cilvēki
Klusi paiet viens otram garām,
skatu no zemes nepaceļot.
Pelēkie cilvēki dodas mājās
un katrs savu pelēko dzīvi dzīvo.
Tikai viens no pelēkajiem cilvēkiem
pelēkā pasaulē laimīgs.
Iemīlējies.
***
Lietus smaržo savādāk nekā saule.
Labāk.
Tik labi, ka gribas palikt ārā,
Kamēr beigs līt.
Un pat vēl ilgāk.
Pēc tam mājas priekšā lēkāt pa peļķēm.
(tā, lai visi redz)
Un sagaidīt varavīksni.
Skatīties, skatīties, skatīties.
***
Es uzrakstu tekstu
Bet nenospiežu "sūtīt".
Gandrīz vai pārliecināta esmu,
Ka tu nesaprastu būtību.
Tu pasmietos klusi.
Un ziņu izmestu.
Tam noteikti būtu savi plusi,
Un es tev nepārmestu.
Tu vēl aizvien uzskatītu mani par prastu
Un noraidošs būtu tūlīt.
Tāpēc es uzrakstu tekstu,
Bet nenospiežu "sūtīt".
***
Kaut kur klusi skan ģitāras stīgas,
Un kāds kādu tālumā sauc.
Kāds vairs negrib apslāpēt ilgas
Un kā vilks, kad pilnmēness, kauc.
Tikai atbildes nav
Un diez vai kad būs.
Tas vilciens aizgājis jau.
Pat stacijā negaida mūs.
***
Manas domas un izjūtas
vārdos neaprakstāmas.
Savādākas, nekā vakar.
Stiprākas un pilnīgākas.
Varbūt tāpēc, ka
saule šodien dzeltenāka
un zāle zaļāka.
Varbūt tāpēc, ka
naktī zvaigžņu debesīs bija vairāk.
Un kāda no tām -
mūsējā.
***
Pārāk trauslas atmiņas
un izjūtas tāpat.
Pārāk dārga draudzība
bija vēl šonakt.
Bet kas būs rīt?
Vai sirds vēl sāpēs?
Vai ar tavu sirdi
vienā ritmā sitīsies?
Pārāk trauslas atmiņas
un izjūtas tāpat.
Šī dārgā, dārgā draudzība
Vēl sirdī būs šonakt.
Elīnas Gabrānes dzejoļi
2010-05-26 22:55
Kliedziens!
Gribu kliegt par tevi
Dusmās logu izsist
Asinīm tevi notraipīt
Lūpas cieši spiest.
Gribu būt bumba sprāgstoša
Ar laika degli īso
Tavās rokās cieši gulties
Uzsprāgt mirklī negaidītā.
Gribu būt eņģelis balts
Starp daudzstāvu mājām lidot
Mans kliedziens palika manī
Un krūtīs uzsprāga sirds.
Sapņu putns
Noglāsti sapņu putnu
Un palaid to vējā
Neatskaties uz viņu vairs
Tas pieder kādam citam
Tik vienu spalvu paturi
Pie krūtīm cieši spied
Tik neaizmirsti kas esi tu
Un spalvu kam tā pieder
Sapņu spārnos lidot mācies
No zemes pavisam neatraujies
Mirklī vienā kavējies
Kad ar sapņu putnu laidies
Melu recepte
Mazliet pūdercukura
Ar medu
Mazliet patiesības
Ar meliem
Nedaudz prieka apmānīta
Šķispniņa no patiesības
Liela deva liekulības
Pat ja pašam netīk
Un uz kāras mēles
Fantāzijas augļu šķēles
Sajauciet līdz nelabumam
Pasniedziet to nabagam
Lai tik dzer un rīstās
No patiesības neīstās
***
Lai lūpas klusē šonakt
Un mēmums mūsos iestājas
Lai pieskārieni runā
Par dvēseles alkām
Lai pasaule reizē izslēdzas
Un klusē kopā ar mums
Lai divas sirdis kvēlo
Uz pasaules kur kluss
***
Zilo rudzu puķi pļavā
Dancina vējš
Vai jūti?
Tas vasaras sveiciens tev
To tīro ūdeni meža malā
Skandina upe
Vai dzirdi?
Tā jaundzimusi dziesma tev.
Taureņu bars debess jumā
Viss pasaulei.
Vai redzi?
Tā dabas dāvana radīta tev.
Pēdējais nakts gulbis
Uzdāvini pērļu virteni
Pēdējam nakts gulbim
Pirms vēl saullēkts
Nav to nogalējis
Atļauj nakts gulbim
Nodejot vēl vienu deju
Kamēr vijolīšu mūzika
Nav to iemidzinājusi
Novij ūdensrožu gultu
Pēdējam nakts gulbim
Palaid to ezerā
Mūžības skavās
..jautājumi
..jautājumi man ir
bet vai atbildēt spēsi
vai pagātnes grēkus apslēpsi
un zem desmit atslēgām turēsi
vai salkano lietu norīsi
kaut arī derdzas tev tas
vai margrietiņu saberzīsi
par nepareizo vārdu ziedlapā
vai akmeni metīsi logā
kaut tavs atspulgs tur rādās
..jautājums man ir
bet vai atbildēt spēsi
vai godīga tu būsi
kad pulkstens sitīs divpadsmit
***
Tavs skatiens tik nerātns
Un rokas tik saspringtas
Smiekli tevī klust
Un elpa sitas ciet
Skūpsti kā čuksti
Atbalsojas no ādas
Un acis tavas
Tik dziļas man šķiet
Ķermenis bālais
Mēnessgaismā atspīd
Tie cieši kopā kļaujas
Un iekarst mazliet
Klusi un skaļi
Rātni un nerātni
Viegli tik viegli
Vēl mazliet
Es gribētu atnākt nevis ierasties...
Es gribētu atnākt
Pusnakts kvēlajā stundā
Kur suņu rejas
Rotaļīgi spēlējas
Bet tu vēlies
Lai es ierodos
Kā nelūgts viesis
Zem tava loga mēnesnīcā
Un tu teiktu
Ka naktsvijolīšu smarža
Reibina tavas domas
Un tu novērsies
Pusnakts kvēlajā stundā
Es atnācu pie tevis
Lai savu noslēpumu
Tev pastāstītu
Tu paskatījies debesīs
Un stāstīji par zvaigznēm
Visā piķa melnumā
Vien blāvumu tu saskatīji
Pusnakts kvēlajā stundā
Es gribēju atnākt
Taču tavs logs bija ciet
Un es aizgāju
Kā nelūgts viesis
Gribu kliegt par tevi
Dusmās logu izsist
Asinīm tevi notraipīt
Lūpas cieši spiest.
Gribu būt bumba sprāgstoša
Ar laika degli īso
Tavās rokās cieši gulties
Uzsprāgt mirklī negaidītā.
Gribu būt eņģelis balts
Starp daudzstāvu mājām lidot
Mans kliedziens palika manī
Un krūtīs uzsprāga sirds.
Sapņu putns
Noglāsti sapņu putnu
Un palaid to vējā
Neatskaties uz viņu vairs
Tas pieder kādam citam
Tik vienu spalvu paturi
Pie krūtīm cieši spied
Tik neaizmirsti kas esi tu
Un spalvu kam tā pieder
Sapņu spārnos lidot mācies
No zemes pavisam neatraujies
Mirklī vienā kavējies
Kad ar sapņu putnu laidies
Melu recepte
Mazliet pūdercukura
Ar medu
Mazliet patiesības
Ar meliem
Nedaudz prieka apmānīta
Šķispniņa no patiesības
Liela deva liekulības
Pat ja pašam netīk
Un uz kāras mēles
Fantāzijas augļu šķēles
Sajauciet līdz nelabumam
Pasniedziet to nabagam
Lai tik dzer un rīstās
No patiesības neīstās
***
Lai lūpas klusē šonakt
Un mēmums mūsos iestājas
Lai pieskārieni runā
Par dvēseles alkām
Lai pasaule reizē izslēdzas
Un klusē kopā ar mums
Lai divas sirdis kvēlo
Uz pasaules kur kluss
***
Zilo rudzu puķi pļavā
Dancina vējš
Vai jūti?
Tas vasaras sveiciens tev
To tīro ūdeni meža malā
Skandina upe
Vai dzirdi?
Tā jaundzimusi dziesma tev.
Taureņu bars debess jumā
Viss pasaulei.
Vai redzi?
Tā dabas dāvana radīta tev.
Pēdējais nakts gulbis
Uzdāvini pērļu virteni
Pēdējam nakts gulbim
Pirms vēl saullēkts
Nav to nogalējis
Atļauj nakts gulbim
Nodejot vēl vienu deju
Kamēr vijolīšu mūzika
Nav to iemidzinājusi
Novij ūdensrožu gultu
Pēdējam nakts gulbim
Palaid to ezerā
Mūžības skavās
..jautājumi
..jautājumi man ir
bet vai atbildēt spēsi
vai pagātnes grēkus apslēpsi
un zem desmit atslēgām turēsi
vai salkano lietu norīsi
kaut arī derdzas tev tas
vai margrietiņu saberzīsi
par nepareizo vārdu ziedlapā
vai akmeni metīsi logā
kaut tavs atspulgs tur rādās
..jautājums man ir
bet vai atbildēt spēsi
vai godīga tu būsi
kad pulkstens sitīs divpadsmit
***
Tavs skatiens tik nerātns
Un rokas tik saspringtas
Smiekli tevī klust
Un elpa sitas ciet
Skūpsti kā čuksti
Atbalsojas no ādas
Un acis tavas
Tik dziļas man šķiet
Ķermenis bālais
Mēnessgaismā atspīd
Tie cieši kopā kļaujas
Un iekarst mazliet
Klusi un skaļi
Rātni un nerātni
Viegli tik viegli
Vēl mazliet
Es gribētu atnākt nevis ierasties...
Es gribētu atnākt
Pusnakts kvēlajā stundā
Kur suņu rejas
Rotaļīgi spēlējas
Bet tu vēlies
Lai es ierodos
Kā nelūgts viesis
Zem tava loga mēnesnīcā
Un tu teiktu
Ka naktsvijolīšu smarža
Reibina tavas domas
Un tu novērsies
Pusnakts kvēlajā stundā
Es atnācu pie tevis
Lai savu noslēpumu
Tev pastāstītu
Tu paskatījies debesīs
Un stāstīji par zvaigznēm
Visā piķa melnumā
Vien blāvumu tu saskatīji
Pusnakts kvēlajā stundā
Es gribēju atnākt
Taču tavs logs bija ciet
Un es aizgāju
Kā nelūgts viesis
Adrijas dzejoļi
2010-05-27 23:40
Adrija Rubina mācās 6.klasē. Dzejoļus sākusi rakstīt kādu laiku atpakaļ un - kā pati saka: "Tas ir interesanti!"
Agrais rīts
Kļavas lapa skaisti mirdz,
Rasas piliens atspoguļo rītu,
Saules gaisma silda mani,
Un uz brīdi iestājas klusums...
Ieklausos klusumā, sajūtu tur
Tavu mūžīgo dzejnieka dvesmu,
Kas ved uz brīnumu pasauli,
Kur apkārt man riņķo dzejas rindas.
Tā gribētos, lai klusums ir mūžīgs
Un brīnumu pasaule neizzūd,
Jo tajā mīt spēks un gudrība,
Ko dzīvei man sniedz.
Veltījums
Caur gadu gadiem
Caur dzeju rindurindām
Iededz, dzejniek, katrā sirdī
To brīnuma liesmiņas gaišumu,
Ko sūti mums, lai vienotu -
Kā vieno mūs baltā skola
Un klusi čalojošā Gauja -
Tā mūžam lai dzīvo
Tavas dzejas stiprums un spēks!
Agrais rīts
Kļavas lapa skaisti mirdz,
Rasas piliens atspoguļo rītu,
Saules gaisma silda mani,
Un uz brīdi iestājas klusums...
Ieklausos klusumā, sajūtu tur
Tavu mūžīgo dzejnieka dvesmu,
Kas ved uz brīnumu pasauli,
Kur apkārt man riņķo dzejas rindas.
Tā gribētos, lai klusums ir mūžīgs
Un brīnumu pasaule neizzūd,
Jo tajā mīt spēks un gudrība,
Ko dzīvei man sniedz.
Veltījums
Caur gadu gadiem
Caur dzeju rindurindām
Iededz, dzejniek, katrā sirdī
To brīnuma liesmiņas gaišumu,
Ko sūti mums, lai vienotu -
Kā vieno mūs baltā skola
Un klusi čalojošā Gauja -
Tā mūžam lai dzīvo
Tavas dzejas stiprums un spēks!
