Tikko no Īrijas

Tārauda

Esam atgriezušies no jaunatnes demokrātijas projekta “YOUTH P.R.I.D.E. (participation, respect, inclusion, democracy and empowerment) īstenošanas Īrijā, no kluba “Māja” vienības “Kāpnes” piedalījās 8 jaunieši – Dace, Kristīne, Baiba, Līga, Una, Justīne, Ieva un Kārlis – un viens jaunatnes līderis -es (lasi – Tārauda). No Latvijas piedalījās arī otra grupa – Rojupes jauniešu iniciatīvu centra “Varavīksne” 10 jaunieši un divi jaunatnes līderi. Jaunatnes demokrātijas projekts notika no 21.-29.oktobrim un par savām izjūtām šoreiz – paši jaunieši:

Dace Paiķena

Mūsu projekts sākās 21. oktobra rītā, kad bariņš jauniešu, tai skaitā arī es, jau pašā rīta agrumā sāka pulcēties pie O.Vācieša Gaujienas vidusskolas, gaidot busiņu, kas mūs nogādās Rīgas lidostā. Rīts bija visai drūms, miglains, nu, kā jau rudenī, bet tomēr – ar kādu pozitīvu cerības stariņu uz saulaināku un jaukāku ceturtdienas dienu. Tā kā nebijām vienīgie, kas braucām uz Rīgu (brauca arī skolas komerči), tad ceļā pavadītais laiks pagāja samērā ātri un jautri, kā vienmēr – ar smiekliem un jokiem. Izbraukšana bija sešos no rīta, tāpēc acīs bija manāms arī neliels nogurums un miega bads. Bet tas viss pieder pie lietas. Pamazām tuvojāmies lidostai, līdz beidzot, pulksten deviņos, bijām vajadzīgajā vietā. Atvadījāmies no komerčiem, kuri devās tālāk savās darīšanās, sasveicinājāmies ar abiem jaunajiem grupas biedriem – Baibu un Kārli – un devāmies iekšā lidostā. Pa ceļam redzējām bijušo Latvijas hokejistu, tagadējo treneri, Oļegu Znaroku. Smaids jau no paša rīta garantēts. Pēc tam visa grupa kopā devāmies meklēt mūsu izlidošanas vietu (vārtus) un iereģistrēšanos. Viss gāja ļoti labi.

Tikām lidmašīnā, taču tad sākās uztraukums, jo nekad iepriekš es nebiju lidojusi, un galvā šaudījās domas – kas nu būs? Kā būs? Cik ilgi lidosim? Kā izskatīsies tur no augšas? Kāda būs pacelšanās, nolaišanās? Tad galvā bija viens liels juceklis, bet labi, ka nebiju vienīgā, kas izjuta to pašu, jo blakus sēdēja cilvēks, kas arī nebija iepriekš kāpis lidmašīnā, mums sajūtas bija līdzīgas. Bet nebija tik traki, kā izlikās. Visu ceļ grauzu konfektes, jo ausis krita ciet. Biju kaut kur dzirdējusi, ka tas palīdz, un ziniet?.. Palīdzēja ar’, nu, vismaz man tā likās. Bet bija interesanti un aizraujoši skatīties, kā mākoņi viens pēc otra paslīd tev garām un saule spīd tik spoži kā vasarā, turpat aiz loga, n-tos km virs zemes. Lai arī ceļš nebija īss, tomēr bija prieks lidot un redzēt, ko pavisam jaunu un elpu aizraujošu. No augšas viss izskatījās tik maziņš: kuģi jūrā, kā sērkociņkastītes iemestas peļķē, lauki, pļavas sadalīti tādos kā kvadrātos, un mājas kā miniatūras. Nosēšanās problēmas nesagādāja. Atceros, kā piezemējoties, visi pasažieri sāka applaudēt. Kad izkāpām no lidaparāta, tad mūs pārsteidza liels vējš, kas nebija diez’ ko saudzīgs.

Beidzot biju arī Īrijā (to brīdi gaidīju jau no „Jā” vārda teikšanas, lai piedalītos projektā) Dublinas lidostā, kur mūs sagaidīja autobusa šoferītis un daži jaunieši. Vispirms jau bija jāpierod pie tā, ka automašīnām, autobusiem, citiem transporta līdzekļiem durvis un stūre ir pretējās pusēs, nekā pie mums Latvijā. Bija jāiekāpj no kreisās puses, bet stūre atradās labajā. Tas jau bija nedaudz dīvaini un nepierasti. Pēc pāris dienām jau ar to daudz maz apradu. Ceļš līdz Veksfordai /Wexford/ arī nebija no īsākajiem, bet tad varēja novērtēt Īrijas dabu un ainavu. Visbeidzot bijām atraduši mūsu naktsmītni. Tā atradās okeāna krastā un tas mani sajūsmināja. Netālu no mūsu mājas atradās vēja ģeneratori, bāka un visādi citādi jaukumi.

Pirmo vakaru pavadījām sarunājoties ar projekta „Youth P.R.I.D.E /participation, respect, inclusion, democracy and empowerment/” līderiem Tomiju, Džoannu un Karmenu. Šie cilvēki ir apbrīnas vērti jau vien par to, ko viņi dara citu cilvēku – īru jauniešu – labā. Man ir liels prieks, ka satiku viņus un kaut nedaudz iepazinu.

Otrajā dienā mēs devāmies apskatīt jauniešu centrus, ar kuriem veidojām sadarbību. Aplūkojām relaksācijas telpas un uzzinājām par to, kā „The Safe Project” un „Raheen ģimenes centrs” palīdz jauniešiem. Biju diezgan pārsteigta, cik atklāti mums viss tika izskaidrots un izstāstīts. Tad bija brīvais laiks, kurā pastaigājām pa pilsētu. Vēlāk kopā ar Rojas jauniešiem, mūsu līderiem un Džoannu devāmies uz boulingu, kur nu katrs rādīja, ko māk. Personīgi es šo sporta veidu praktiski nemaz nebiju spēlējusi, tikai kādas 2-3 reizes sen, sen. Bet tāpat bija interesanti vērot citus, un tādējādi – arī vienam otru vairāk iepazīt. Pēc kārtīgas spēlēšanas devāmies ieturēt maltīti turpat atpūtas centrā. Mūs “sagaidīja” sātīgi burgeri, kartupelīši, liela sulas glāze un piedevām vēl saldējums. Tur bija jābūt bezizmēra kuņģim, lai to visu dabūtu iekšā!!! Bet bija garšīgi, pat ļoti. (Paldies par ēdināšanu!) Pēc tam devāmies atpakaļ uz mūsu mājām un spēlējām galda spēles, kuras kļuva jau kā rituāls (katru vakaru spēles spēlējām kopā ar mūsu fantastisko tulku Lauriju).

Tika prezentētas arī visas četras jauniešu grupas (divas latviešu – Roja un Gaujiena, divas īru – „The Safe Project” un „Raheen ģimenes centrs”). Katrai bija sava prezentācija, kā sevi labāk un raksturīgāk parādīt citiem. Mūs uzrunāja arī vietējie varas vīri un policists Niks. Protams, bija arī fotogrāfs no Veksfordas laikraksta /laikrakstus ar mūsu fotogrāfijām un projekta atklāšanas pasākuma aprakstu atsūtīs pa pastu un tad mēs varēsim iepazīstināt ar to arī jūs/. Mēs savā prezentācijā veidojām māju no jauniešiem, jo esam no kluba „Māja”, kā arī stāstījām, kas esam, ko darām, un dziedājām.

Nākošajās dienās mēs tikāmies ar Īrijas jauniešiem, kuriem ir problēmas ģimenē. Neskatoties uz dažādiem atgadījumiem, viņi bija jauki un atsaucīgi cilvēki. Sākumā jau nebija konkrētu domu, kā viņi un mēs viņus uztversim, izturēsimies viens pret otru, bet galu galā īru jaunieši bija draudzīgi un pretimnākoši.

Sadaloties jauktās grupās, mēs diskutējām par demokrātiju (nodarbības “Word Cafe”), iekļaušanu sabiedrībā, smēķēšanu un ģimeni, par jauniešiem aktuālām tēmām mūsdienās. Projekta mērķis taču bija iekļaut jauniešus ar nopietnām problēmām savā sabiedrībā, mācīties analizēt un izvērtēt jauniešu darbības, domas, rīcību, neatstumjot, bet gan atbalstot un saprotot. Mums bija lieliska iespēja parādīt, kā mēs – latvieši – dzīvojam, atpūšamies, kontaktējamies, parādīt viņiem, ka dzīve ir jāizbauda, nevis jādomā tikai par negatīvo. Mūsu uzdevums bija pieņemt citādi domājošus jauniešus, un, ja arī kaut kas notiktu vai neizdotos, dot viņiem otru iespēju un meklēt risinājumu kopīgiem spēkiem, lai redzētu, ka cilvēki ir dažādi un nav visi vienādi. Domāju, ka arī izvirzītais mērķis īstenojās, un par to ir arī gandarījums. Karmena teica, ka viņai esot liels un patiess prieks strādāt kopā tieši ar tādām jauniešu grupām no Latvijas un pateicās par to, ka mēs savas valsts vārdu Īrijā esam padarījuši spožāku ar savu pozitivitāti, ar savu kultūru.

Otrā vieta, kur dzīvojām bija Viklovas /Wicklow/apkaimē – Glendalouhā /Glendalough/, kura atradās kalnos. Lūk, tā ir vieta, kura noteikti jāredz, saprotams, ka arī Veksfordai nav ne vainas. Bet tomēr – tās krāsu pārejas, saules stari pār ieleju un kalnu galotnēm, burzīgais vējiņš, kurš šad un tad iesitās sejā, un sajauca matus, tās burvīgās dabas ainavas, kurās kalnu upītes strauji tek no pašas augšas un saplūst vienā lielā, kura pārņem ar savu varenību, spēku un burvību! Redzējām arī īru svētvietu, klostera drupas, piemiņas vietu. Jauki bija tas, ka piedzīvojām to visi kopā un varējām mainīties viedokļiem un iespaidiem viens ar otru.

Brīvā laika nebija daudz. Katru dienu bija kādas interesantas aktivitātes. Vienas no tām bija iepazīšanās spēles, ekskursijas, pastaigas gar okeāna krastu, galda spēļu spēlēšana, diskotēkas, velobraukšana, šaušana ar loku mērķī, šaušana ar šauteni, pērļošana un citas gan individuālās, gan komandas darbības.

Dziedāšana vakaros bija mūsu lielākā aktivitāte, kura ļoti spēcīgi mūs vienoja. Dziedājām šādas dziesmas: „Bēdu, manu lielu bēdu”, „Zemestrīce”, „Kaija”, bet lielu popularitāti ieguva dziesma „Zemenes”, kura tagad vēl asociējas ar tik pozitīvām atmiņām. Tā skanēja arī Dublinas lidostā, ne tikai kalnos un okeāna krastā. No īru dziedātajām dziesmām atmiņā ļoti palika Tomija izpildītā dziesma „Father and Son” (Tēvs un dēls), kura ar savu stāstu lika asarām sariesties acīs. Bet improvizētās dziesmas „Tomorrow”(Rīt) un „Mh mh mh mh mh..” arī bija vienas no manām favorītdziesmām.

Mums bija iespēja arī apmeklēt Weksfordas valdības māju, pilsētas muzeju, kā arī Īrijas parlamentu Dublinā. Tādējādi mēs iepazināmies ar pilsētu vēsturi, demokrātiju un notikumiem valstī. Lielākā pieredze tomēr, šķiet, bija iepazīšanās ar jauniešiem, jo es uzzināju daudz ko jaunu. Iespējams, ka sākumā nezināju, ko teikt, atbildēt īru jauniešiem, kuriem ir nopietnas problēmas, bet vēlāk, pēc viņu iepazīšanas, komunicēt bija vieglāk. Parādot mūsu brīvā laika aktivitātes, tradīcijas, bija vērojamas arī pārmaiņas īru jauniešu uzvedībā. Radās iespaids, ka viņi ir ko mācījušies no mums, un iespējams, es varētu teikt, ka arī mēs no viņiem, jo saskarsmē jau bijām gan mēs, gan viņi, un mazāk vai vairāk – ietekmējās abas puses.

Šī bija lietderīgākā brīvdienu nedēļa, kuru es pavadīju, palīdzot kādam citam kaut nedaudz tikt galā ar savām problēmām un uz laiku par tām nedomāt, mācīties tikt galā ar savām kļūdām un labot tās. Prieks un gods, ka piedalījos šajā projektā, un, ka varēju dot atbalstu, kad tas kādam nepieciešams.

Šis projekts man ir devis citus uzskatus gan uz dzīvi, gan uz cilvēkiem man blakus, gan pašai uz sevi. Esmu ieguvusi jaunu pieredzi saskarsmē ar citiem cilvēkiem, redzējusi ko vairāk, kā tikai Rīgas jūras līci un Siguldas ainavas, esmu iepazinusi jaunu kultūru, uzklausījusi savādākus, atšķirīgākus viedokļus, uzņēmusi jaunas emocijas – prieku un asaras, laimi un vilšanos, ilgas un pieķeršanos. Katrs šāda veida projekts, neapšaubāmi atstāj kādas pārdomas sevī un citos, kā arī nedaudz izmaina domāšanu, jūtas…

Un.. gandrīz jau aizmirsu, ko vienmēr mēs katrs varam iegūt no piedalīšanās šajos projektos – tie ir draugi, kuru nekad nav par daudz. Es esmu iepazinusi daudz jauku cilvēciņu gan tepat starp latviešiem, ar kuriem uzturu kontaktus tagad, gan arī starp īriem.

Gribēju pateikt lielu paldies šī projekta organizatoriem, līderiem, visiem, kas deva man šādu brīnišķīgu iespēju piedalīties un būt!

Bet, hei, nekas vēl nav beidzies! Viss vēl turpinās! Līdz februārim, draugi! Tiksimies Rojā!

/vairāk: http://kaapnes.wordpress.com/